Ozona tērpa varianti

Tā kā Toļiks pagaidām vēl nav uzdizainējis (vai iedevis uzdizainēt) savu Ozona tērpa ideju - negaisa mākoņi ar zibeņiem.. tad nolēmu, ka nedrīkst šo ideju tā pilnībā izmest vējā. Pamēģināju pats kaut ko pazīmēt. Kā jau parasti uz dizaina lietām - galvā ideja man ir, bet rokas ta šķības..

Šī ideja bija:

• tērps var būt saistīts ar negaisu un zibeni, jo ozons izdalās pēc šīs dabas parādības;
• tērpam jābūt dinamiskam un ātram - varētu panākt iekļaujot zibens simbolus;
• baiss tērps, kas konkurentiem iedveš bailes - varētu panākt ar negaisa mākoņiem, zibeni;
  
• krāsām jābūt mežā neuzkrītošām - melns ar tumši zilu varētu derēt;
• O3 pa visu muguru - simbols, ko es gribu redzēt uz jebkura Ozona dizaina; nepasaka konkrēti, kas mēs esam, bet liek padomāt.. un ja vēl par to kāds aiz tevis skrienošs konkurents mežā padomās..

Pozitīvas emocijas pirms Tiomilas

Kā jau iepriekš rakstīju, šodien un vakar startēju Rīgas kausos. Vispār interesanti, ka Rīgas Kausi notiek pavasarī, jo kādus pēdējos 10 gadus tas ir bijis rudens mačs, bet vēl pirms tam, cik atceros, tas bija kā Magnēta noslēgums pirms vasaras pārtraukuma. Atmiņā ir palicis tālais 1994. gads pie Lilastes ezeriem, kad uz maču ieradāmies pa taisno no vasaras nometnes. Toreiz nācās cīnīties ar tādiem tā laika grupas līderiem kā Reide, Grigulis, Lebedoks.. protams nesekmīgi, jo tas bija sliktais gads un jauniešu grupās kaut kā tas, ka esi par gadu jaunāks, rezultātos atspoguļojas, kā vismaz +10 vietas..

Tātad mans rezultāts šodien un vakar 21A grupā izcīnītas uzvaras (pamazām tēmēju uz 21A grupas karaļa titulu, tas ir, līdz atgriezīsies īstenais 21A karalis - Rūdis :) ). Tomēr īsti apmierināts ar savu sniegumu nevaru būt, jo abas dienas uz maču braucu ar pārliecību, ka distanci noskriešu bez kļūdām, tomēr kas tev dos, Vārnukrogs paliek Vārnukrogs.. Katru dienu pieļāvu pa vienai rupjai kļūdai - 1. dienā uz 50sek, 2. dienā pat uz 1 min 20sek , plus vēl 2. dienā vairāki sīkumi kp rajonā līdz 10sek.

1. dienā, nepareizs iziešanas virziens no kp un mazliet paralēla situācija manā galvā:
2. dienā mazliet par maz lasīta karte etapā, kas noveda pie nepareizas ielasīšanās un paralēlās situācijas, tiesa atšķirībā no 1. dienas šeit nebiju 100% pārliecināts, ka kp jābūt tur kur skrienu, tad kad sapratu, ka ir ziepes, tad vēl ātrumā pamanījos 2reiz nepareizi ielasīties (sajaukt ieplakas pie stigas)..:
Pilnas kartes, kā parasti SkMežaparks karšu arhīvā:
1.diena
2.diena

Kopumā tomēr esmu ieguvis papildus pārliecību par saviem spēkiem un lielu gandarījumu, kas palīdzēs gan treniņos, gan arī gaidāmajās sacensībās (Tiomilā). Parēķināju, ka elitē kopvērtējumā ar šādu sniegumu būtu ieguvis 8. vietu, bet ja abas dienas būtu veicis bez kļūdām varētu vēl cerēt uz 7. vietu.. Nu un kāds tur būtu bijis prieks? Vai tas man dotu papildus motivāciju trenēties un kļūt ātrākam.. Nē, jo es zinu kāds tur topā darbs ir ieguldīts, un kāda miesas uzbūve ir nepieciešama, lai to sasniegtu.. Es piekrītu teicienam - "Galvenais ir cīnīties par uzvaru", bet, ja sūrā cīņā, atdodot sevi visu, ir iespējams iegūt 10. vietu, tad pie velna, labāk būt pirmajam sētā, nekā viduvējībai kaut kur augstāk..

Vispār mačs bija neredzēti labs - apvidus protams viens no labākajiem Latvijā un vēl tie daudzie liekie kontrolpunkti mežā, gluži kā Oringenā, kad vari skriet tiem garām pilnībā ignorējot, super, jāpasaka paldies Magnētam un distančniekam.

(neizdevās finišā nodzīt Jurģi..)

Zoo sprint and start of the season 2010

Haven’t written anything for a while, but today I was really pissed off in the orienteering race at Riga’s zoo, so should put down some thoughts about it and the start of the season 2010..

Let me start with expectations for this race. I haven’t done a lot of training for this season.. well OK, I haven’t train a lot in the last 4 or 5 years, except those short and rare MTB or adventure race training periods when you should make some effort just for not to be the slowest in the team (or not to kill yourself with an extra high heart rate on the race). Anyway I did roughly 4 running (usually jogging, sometimes indoor football) trainings a week and this year I decided not to do any MTB trainings till the Jukolan viesti in the June - so more running less biking should help me to get fit for the big relays.

When I looked at the start list for today’s race, there were some 15 guys who (as I know) are training really hard, but when it comes to orienteering sprint in a challenging terrain then everything is possible (after all terrain wasn’t so challenging ..).

So my expectations – to get in the top 10 would be good, top 8 - excellent.

I wouldn’t be so optimistic if this was my first race of the season but I did quite a good race on Monday – taking the 1st place in the Riga’s center sprint (in the 2nd strongest men’s class). Map is here (clean race - couldn’t find more than 10 seconds in mistakes).
In the morning when you go to the orienteering race it’s too late to get more trained – to get faster legs on the course, but it’s never too late to set up your mind for the race. Athletes from sports like bobsleigh know every single meter of the track, hurdles sprinters know every their step to make. We in orienteering every time have different terrain, different course, everything is new, that’s why it’s so interesting and that’s why we should prepare mentally twice as much.

So my thinking before today’s race:

• concentrate only on the course - 90% of my orienteering mistakes is because of distractions, it could be anything – some music in the head, other runners – “have I caught him? where is he running? ..”, thinking of how good race I had so far.. Whenever I catch myself with such a thoughts, I must immediately get back to the map or terrain reading or if everything is really 100% clear I can say myself “work with your legs Martin, speed on.. ”;

• plan ahead – whenever it’s possible plan ahead at least 1 controlpoint, when I approach a controlpoint I should already know where it should be 30 meters before it and also should know where to move 30 meters after the punch to the next one;

• save meters – I should choose the shortest route despite it’s often more difficult for orienteering, that’s where the course planner wants to trick you with easy, fast, but longer route;

• plan the route to control backwards - known thing, but still so often you have to make extra meters because you did not check that the control is not reachable from your route;

• make clear map exchange before 2nd loop – when running to map exchange controlpoint drop out 1st loop control description, punch in the control, put 2nd loop control description, take 2nd loop map, check on the map that it’s your class map, find start symbol, find 1st control, choose route;

With all this in my mind I start the race, I don’t need to know who is running before or after me, that will only distract me off the course. So first 5 controls more or less works fine for me. Then comes the 6th where the map exchange is also placed. When I already begin to think of map exchange procedure, evil zoo lady forbids me to run on one of the roads towards the control saying that animals have got crazy, well, I have to choose around way. That’s where I know realize I was not mentally ready for such a happening. Although I did not make any big mistake afterwards, I couldn’t get 100% on the course anymore – it started when I couldn’t find start symbol on the 2nd map, didn’t plan ahead anymore.

Funny thing - next time I am running that animal road (after exactly 4 minutes) no one is anymore there, and I can freely run, WTF is happening, no more motivation for me in this race..

Couldn’t expect something like this, but still it shouldn’t distract me, I had to drop it out of the mind. Also event organizer couldn’t expect deer to go crazy, so no blame on them.

1st loop map is here
2nd loop map is here

My next race is planned after 2 weeks in quite interesting terrain near Riga, till that a lot of working and studying should be done, also it would be good to make a few trainings because 10Mila is already after 3 weeks.

Taktiskas kļūdas PS .. viela pārdomām

Svētdien notika Mārtiņa Līsmaņa organizētais RSP sezonas noslēgums - piedzīvojuma skrējiens jeb orientēšanās dažādās kartēs - baltā karte ar kp rajoniem, Metrum Lidar reljefa karte, sakņu karte, sētas līnija u.c. Kopumā kaut kas kur vajag arī padomāt ne tikai skriet kā ierasts Latvijas OS sacensībās.


Startēju ar 2009. gada RSP labāko orientieristi - Diānu Martu Ruku, kas drošivien bija labākais variants no mazajiem, jo bija sajūtama liela vēlme uzvarēt un arī pietiekams ātrums distancē. Lai gan ar orientēšanos lielākoties viss bija kārtībā, un brīžiem bija tā labā sajūta kāda pirms 15 gadiem O-sacensībās un bieži piedzīvojuma sacensībās - ieraudzīt kontrolpunktu tikai apmēram zinot, kur tam jāatrodas. Tomēr beigās tikai dalīta 2./3. vieta taktiskas kļūdas dēļ. Tas mani, kā stratēģisko galda spēļu cienītāju, īpaši apbēdina.



Tātad distances laikā bijām ieguvuši pietiekami solīdu atrāvienu ~5 minūtes. Pēdējais posms - Mežaparka estrādes teritorijā jāmeklē apslēpti kp. Kopā ir 7 gab., kas atrod tas savāc un citiem paliek mazāk. Pie tam par finišēšanu pirmajiem ir +5 punkti, 2. +4 punkti utt. Būtībā varējām nemeklēt nemaz un dabūt +5 punktus. Ātri atrodam 2 kp, vēl vajag 1 gab., lai būtu nodrošināta 1. vieta, diemžēl to neveicas atrast. Izrādās Marģers ar savējiem arī atrod 2 kp un sākas skrējiens uz kluba māju pēc 1. vietas, kur protams mūs ar Diānu noskrien. Mums nekas neatliek, kā atgriezties meklēt vēl 2 kp, lai uzvarētu, jo 2. vieta nekam neder. Tā nu mēs meklējam un palaižam finišā vēl priekšā 2 komandas, protams nevienu kp neatrodam. Pārmeklēju ļoti daudz zīmīgu un nezīmīgu objektu, estrādi pat 2 reizes izstaigāju no augšas līdz lejai. Kā izrādās, vajadzēja iet pulksteņa virzienā, nevis pretēji un tad būtu atradis vairāk kp.

Lai gan šogad nemaz īstās piedzīvojuma sacensībās nesanāca nostartēt, tomēr 3 uz to pusi bija - Talsu pauguraines rogainings, Pilsētas medības un RSP noslēgums, un visās 2. vieta, par mata tiesu zaudējot 1. vietai. Tas nozīmē, ka kaut kur distancē palika vērtīgas minūtes, vai nebija pareiza taktika, vai arī nebija 100% atdeves. Turpmāk vēl vairāk jāstrādā distancē ar galvu un pats galvenais ir koncentrēšanās (lai arī ko komandas biedri (lasi Diāna) distances laikā stāsta par savu dzīvi, jāatbild tikai ierastais "nu jā", "pareizi", "Tev taisnība", "interesanti gan", bet patiesībā jāseko līdzi kartei īsti pat neko no apkārt notiekošā nepiefiksējot).

Ja salīdzina ar 2008. gadu, kur bilance bija 6 piedzīvojuma sacensībās 5 uzvaras (BAR, 3 Mežonīgā skrējiena kārtas, RSP noslēgums) un tikai viena 2. vieta (Siguldas PS), tad šis gads bijis nožēlojams. Bet nu ne jau tādi bija 2009. gada plāni..

Bildes: http://www.flickr.com/photos/28808051@N03/sets/72157622946688260/
Kartes http://www.flickr.com/photos/28808051@N03/4163159479/sizes/l/

Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus.

Kārtējais ieberziens uz ričuka, jāsāk domāt, vai šis ir īstais sporta veids priekš manis. Jau jauniešu/junioru vecumā pēc ski-o sacensībām biju nonācis pie secinājuma, jo mazāk tehnisks ir sporta veids, jo lielākas iespējas man sasniegt labu rezultātu un nenonākt slimnīcā.
Tā nu vakar bija kārtējais SEBa posms, no pēdējiem trijiem posmiem, kuros biju startējis, finišu sasniedzu tikai vienā, tāpēc uz starta SEBā vienmēr izeju ar diezgan lielu skepsi, un minimālu entuziasmu.
Sākums padevās tīri OK, un pirmoreiz pat sanāca redzēt līderus tur pat netālu priekšā. Tālāk Smiltenes trase bija gana tehniska un kalnaina, kas man pēc Šveices pat ļoti patika, pirmo reizi varēju braukt ar prieku nevis ar elpas trūkumu un nežēlīgi augstu pulsu. Pēc pirmā apļa solīda ~90. vieta distancē, otro apli iesāku ar pamatīgu atstrādāšanu uz asfalta, kur viens pats ķēru tālumā redzamo grupu. Izdevās. Tiesa gan noķēru tikai mežā, kur nekāda atsēdēšana pačkā vairs nebija iespējama. Tā nu otrajā aplī jau bija krietni grūtāk, turējos izkliedētā grupiņā (5-10 cilvēki), ik pa brīdim tomēr izdevās noķert kādu, kuru pievīlusi tehnika vai arī fiziskā sagatavotība. Beigās jau pie Smiltenes širmis bija aizvēries, un aizmirstot, ka uz ričuka man ripo "Nevaldāmā Freda" riepas neierakstījos tiltiņā, seko pamatīgs kritiens margās. Par laimi piecelties varu, ričuks gan neizskatās iepriecinoši - aizmugurējais rats izlidojis, lielais zobrats nolausts, ātrumpārslēdzēji arī šķībi, sēdeklis nobrāsts, priekšā arī nekas spīdošs.
Tā kā likās, ka finišs tepat netālu, tad aktīvi sāku doties ar kājām uz finišu, diemžēl, kā izrādās, līdz finišam vēl pamatīgs gabals ejams pa Smilteni. Toties prieks, ka SEBā vienmēr daudz atbalstītāju, un ejot interesanti paklausīties viņu komentārus par mani.
Beigās uz iešanu zaudēju 15 minūtes, tomēr ar visu to vieta līdzīga kā Tukumā, nebūtu kritiena būtu 80., kas jau beidzot būtu bijis pirmajā pusē. Šodien biju uz traumām, celis lokās tikai ar pamatīgām sāpēm, bet par laimi nekas nav salausts.
Neesmu vēl īsti plānojis nākamā gada sportiskos mērķus, bet domāju, ka varētu nopietnāk pievērsties MTBO un SEBus izmantot, tikai kā ātruma treniņus.